Pirmais no mūsu klientu braucienu aprakstiem.
Edgars Zilgalvis dalās iespaidos par braucienu uz Āfriku.
MAROKA
26.12.2007. – 29.12.2007.
Rīga ( Latvija) – Algeciras (Spānija)
Kopā nobraukti apmēram 4300 km
Četras dienas cauri Lietuvai, Polijai, Čehijai, Vācijai, Francijai un Spānijai.
Nekā interesanta – ceļš, ceļš, ceļš un ceļmalas viesnīcas.
Tā kā ceļojumā piedalās trīs mašīnas: Mitsubishi Pajero, Nissan Navara un es ar Toyota LC120 Arctic Trucks, tad ir laba iespēja tās salīdzināt. Mitsubishi un Nissan viegli pārvietojās pa autobāņiem ar mazu degvielas patēriņu, bet Toyota «ēd» daudz degvielas un jūtami trūkst jauda, braucot virs 140km/h, bet toties biežāk ir iespēja piestāt benzīntankos un izlocīt kājas. Ir jācer, ka Toyota tuksneša smiltīs būs pārāka.
Mērķis – apskatīt Maroku, pabraukt pa smiltīm, redzēt kādu no rallija „Lisabona – Dakāra” posmiem.
30.12.2007.
Algeciras (Spānija) – Ceuta – Fes (Maroka)
300 km
Prāmis no Algeciras kursē ik pa stundai, arī pārbrauciens pāri Gibraltāram aizņem stundu.
No Ceutas, kas ir Spānijas teritorija, līdz Marokas robežai ir tikai daži kilometri.
Uz robežas ir neliels juceklis, rinda ar automašīnām, kas nemitīgi taurē, hipiju paskata jaunieši, kas pārvietojas ar pārbūvētu kravas automašīnu, izpalīdzīgi marokāņi, kas par atlīdzību piedāvājas aizpildīt iebraukšanai nepieciešamās anketas automašīnai un pasažieriem. Kopumā robežas šķērsošana aizņem apmēram stundu.
Līkumots ceļš pa tumsu līdz Fes.
31.12.2007.
Fes
Fēsa ir vis arābiskākā no visām Marokas pilsētām, tā vismaz tiek rakstīts ceļvežos. Pilsēta ir liela, vairāk kā miljons iedzīvotāju, vecākā pilsētas daļa – Fes el Bali ir būvēta 8.gadsimtā, šajā pilsētas daļā arī mitinās lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju – apmēram 800 tūkstoši.
Pilsētas veco daļu izstaigājam kājām, ielas ir tik šauras, ka vietām pat diviem cilvēkiem izmainīties grūti. Mošejas, laukumi, mazas šauras ieliņas, tirgus stendi ar dzīvām vistām būros un nokautām uz letes, kaķi, kas ēd gaļas atgriezumus turpat blakus, ēzeļi, sievietes aizsegtām sejām, visur ratiņi ar mandarīniem, kuriem klāt ir arī zaļas lapas, lai būtu skaidrs, ka prece ir pavisam svaiga. Ādu krāsotavas. Smaržas, smakas, aromāti. Tas viss atbilst priekšstatam par to, kādai jāizskatās arābu pilsētai. Burzma, sarunas tik enerģiskas, ka drīzāk atgādina strīdēšanos.
Sagaidām Jauno gadu viesnīcā, iedzerot no Latvijas līdzpaņemto šampanieti un piedaloties viesnīcas organizētajās svētku vakariņās ar folkloras grupu un vēderdejotāju uzstāšanos.
01.01.2008.
Fes – Merzouga
450 km
Ceļš ir interesants – braucam cauri kalniem, tad līdzenums 2000m augstumā – ceļš aizvijas līdz pat apvārsnim, tikai atzīme GPS rāda, ka atrodamies krietni augstu virs jūras līmeņa. Apmēram 100 km braucot satiekam tikai dažas automašīnas. Vietām ceļa malā ganās ēzeļi. Tālumā redzami sniegoti kalni.
02.01.2008.
Merzouga
Diena smiltīs. Lai nebūtu pārsteigumu, paņemam gidu, kas gan , lai apbrauktu šo smilšu kaudzi, nebūt nav nepieciešams. Jo Merzougas kāpas ir tāda paliela smilšu kaudze akmeņaina tuksneša vidū - augstākajā punktā ap 200 metriem augstas, bet aizņem pārskatāmu teritoriju – apmēram 30 x 10 kilometri. Kāpu apbraukšana prasa vairākas stundas un nesagādā īpašas pūles. Savukārt kāpu šķērsošanas mēģinājums beidzas ar vairāku stundu rakšanos pa smiltīm līdz pat tumsai. Nissan ir grūtības pārvarēt kāpas, jo ir garāka riteņu bāze un klīrens ir zem. Ik pa laikam uzsēžas uz «vēdera». Mitsubishi iekaro kāpas labāk, bet tomēr šad un tad iestieg smiltīs. Nu Toyota pagaidām bez problēmām. Ap pusdienas laiku tikai Toyota LC120 Arctic Trucks ekipāža pieņem lēmumu mēģināt iekarot lielās 200metru kāpas. Nolīgstam vietējo jaunekli, kurš ir gatavs rādīt ceļu kāpās. Sākam braukt. Iebraucam kapās un pēc 20min jau esam iesēdušies līdz maksimumam. Iemesls-mazs ātrums, liels spiediens riepās(1,5),irdenā smilts. Divas stundas parokamies, nobraucam vēl zemāk, kur smiltis ir nosacīti cietākas un veiksmīgi tiekam ārā. Turpinām ceļu, par ko pavadonis ir gana izbrīnīts, jo parasti pēc tādas rakšanās «tūristi» gribot uz bāzes vietu. Nu jau ir labāk. Spiediens riepās samazināts (1), ātrums sasniedz līdz 80km/h. Vairs neiestrēgstam smiltīs. Vienreiz gan gandrīz apgāžamies, jo netiekam kāpā, kurā vēlējāmies uzbraukt slīpi. Pasažieri par atsvariem un šo situāciju atrisinām, pavadonis gan turpmāko pusstundu rāda ceļu, stāvot uz Toyotas sliekšņa. Tuksneša ciematiņā iedzeram tēju un atkal smiltīs. Līdz maksimālam kāpu augstumam gan netiekam, tur pēc pēdējām dažām saredzamām pēdām ir tikuši tikai «endūristi» ar motocikliem. Tagad zinām, ko spēj tieši šī Toyota LC120 Arctic Trucks smiltīs un zinām, cik vēl pašiem daudz jāmācās. Ļoti palīdzēji speciāli šim pasākumam, pēc Arctic Trucks ieteikuma, nomainītās atsperes un amortizatori, kas deva iespēja Toyotai līkumos mazāk sasvērties un bedrainos ceļus pārvarēt «cietāk», bet bez lielās šūpošanās un «caursitieniem». Kaut arī bija mirkļi, kad aizmugurējie riteņi skārās klāt arkām, radot nepatīkamu troksni. Braukšanas emocijas pa smiltīm ir maksimāli labas. Atgriežoties bāzes vietā, pat vietējie uz mums raugās kaut kā savādāk Varbūt ar lielāku cieņu. Bet tas, tikai varbūt.
Vakarā viesnīcas personāls sniedz spontānu tradicionālās mūzikas koncertu un tiem, kas vēlās, māca arī spēlēt.
03.01.2008.
Merzouga – Zagora
300 km
Rītu sākam uzkāpjot pašā augstākajā kāpā. Skats ir fantastisks, bet no augšas vēl labāk redzams, ka teritorija ap kāpām ir ļoti apdzīvota un tūristu iecienīta – sastopam vairākas kamieļu „ekspedīcijas”, kas dodas vērot saullēktu vai atgriežas pēc nakts pavadīšanas tuksnesī.
Dodamies ceļā uz Zagoru. Izvēlamies kartē nelielu ceļu, kas - beigu beigās – izrādās šaurs, bet viscaur asfaltēts. Braukšana ir patīkama, ceļa sākumposmā satiekam tikai nedaudzas automašīnas. Ceļš pārsvarā ir taisns, ainava – tādi kaudzēs sakrautām šķēlītēm līdzīgi kalni, vietām kāds koks vai palma, aitu bariņi, kurus pieskata gani. Pūš diezgan spēcīgs vējš. Maz apdzīvotu vietu, maz cilvēku. Lai gan - tajā brīdī, kad apstājamies, nesaprotami no kurienes – vienmēr uzrodas kāds bērnu bariņš.
Pēcpusdienā esam Zagorā.
04.01.2008.
Zagora – Mhamid – Zagora
300 km
No Zagoras dodamies 90 km uz dienvidiem, uz M’hamid. Mūsu mērķis ir pilnīgos bezceļu apstākļos pabraukt pa tuksnesi un sālsezeru. Vakardienas vējš ir pieņēmies spēkā, ir īsta smilšu vētra. Tā kā nav tā, ka nevarētu saskatīt ceļu, tad no saviem nodomiem neatsakāmies.
Diena ir viena no interesantākajām. Vējš tā dzenā smiltis, ka brīžiem ievērojami jāsamazina ātrums, jo redzamība samazinās līdz kādiem divdesmit metriem. Brīžiem vējš pierimst un var nojaust, ka ir skaista, saulaina diena. Bet tas uz īsu brīdi, jo atkal jau viss ietinas smilšu dūmakā.
Iebraucot M’hamid, pa telefonu saņemam ziņu, ka rallijs tiek atcelts, jo Mauritānijā nogalināti franču tūristi. Mēs atrodamies tikai nedaudzus kilometrus no Alžīrijas robežas, sajūtas ir tādas dīvainas. Apsēžamies iedzert tēju, vietējais puisis mūs nobrīdina, lai dodoties tuksnesī nebraucam uz dienvidiem – iebraukšot Alžīrijā, tas esot bīstami, robeža esot mīnēta.
Tā nobrīdināti dodamies ceļā. Brauciens ir neaprakstāms, Ārā vēl joprojām ir smilšu vētra, brīžiem neko nav iespējams saskatīt. Ceļš, ja to vispār var nosaukt par ceļu, drīzāk tā ir taka, vietām ir pilnīgi aizpūsts, vietām varbūt vispār nav. No dūmakas iznirst kāds kamielis, kazu bariņš, gājējs.
Visām trim mašīnām, braukšana pa smiltīm ir «piedzinusi» gaisa filtrus ar smiltīm. Toyotai vistrakāk, bet ir līdzi jauns filtrs un bez sāpēm var doties tālāk
05.01.2008.
Zagora – Dades – Quarzazate
500 km
No Zagoras pa Draa upes ieleju dodamies ziemeļu virzienā uz Quarzazate. Šodienas mērķis ir izbraukt Dades ieleju un aizu, ja iespējams, tad cauri kalniem pārbraukt uz Todras upes ieleju.
Ceļš līkumiem virzās kalnos. Var redzēt, ka nesen ir sasnidzis sniegs, kas spriežot pēc bērneļu prieka, nav ikdienišķa parādība. Vietām var redzēt kādu telti, kas nav izturējusi sniega svaru. Ceļš paliek arvien grūtāk izbraucams, beigu beigās mēs jau šķūrējam sniegu. 2000 metru augstumā ceļš paliek arvien neizbraucamāks. Toyotas riepas uz ledainā kalnu ceļa turas ļoti slikti. Nu nav jau domātas ledainam ceļam. Šī apstākļa dēļ, un arī tāpēc, ka strauji tuvojas vakars, bet kalnu pāreja atrodas 2800 metru augstumā, bet pēc kartes tur ceļš vispār ir tikai taka, nolemjam griezties atpakaļ.
Vakaru pavadām Ouarzazate, kur atrodam laikam vienīgo veikalu visā Marokas dienvidu daļā, kur tirgo stipro alkoholu. Šis alkohola veikals ir kā aka ar ūdeni tuksneša vidū...
06.01.2008.
Quarzazate – Ait Benhaddou – Tafraoute
350 km
Dodamies apskatīt nocietināto ciematu Ait Benhaddou, kas ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Vieta ir ļoti populārs tūrisma objekts, bet, tā kā ir ziema, tad cilvēku tikpat kā nav. Lai nokļūtu ciematā, kurā vairs dzīvo tikai kādas 10 vai 15 ģimenes, ar ēzeļiem jāpārceļas pāri seklai upei. Izstaigājam šaurās ieliņas starp nededzināta māla ķieģeļu mājiņām. Daļa no mājiņām ir pus sabrukušas, citās iekārtoti suvenīru veikaliņi, bet tas nemazina vietas savdabību.
Tālāk dodamies uz Tafraoute. Tā ir neliela pilsēta kalnu ielokā, kur tikai retu reizi iegriežas tūristi. Ceļš cauri kalniem ir līkumots un šaurs. Vietām kāds ciemats, bet pārsvarā apvidus ir neapdzīvots, kalni mijas ar augstkalnu līdzenumiem, brauciens, kas pēc kilometrāžas pat nav pārāk garš – kādi 170 km, prasa vairāk kā piecas stundas.
Tafraoute iebraucam vēlā vakara stundā, bet pilsētiņa ir pilna dzīvības – cilvēki iepērkas, dzer tēju, sarunājas. Pats lielākais brīnums, ka šajā tūristu maz apmeklētajā nostūrī atrodas viena no jaukākajām uz tīrākajām viesnīcām, no mūsu izvēlētajām viesnīcām Marokas braucienā viennozīmīgi – vislabākā.
07.01.2008.
Tafraoute apkārtne
50 km
Ņemot vērā, ka pēdējās dienās nobraukts ievērojams kilometru daudzums, šo dienu pavadīsim izbraucot tikai nelielu gabalu un mierīgi pastaigājoties pa kalniem.
Pirmais ko apmeklējam, ir dīvains beļģu mākslinieka meistardarbs – zili un lillā nokrāsoti klinšu bluķi apmēram 1 km² lielā laukumā. Skats ir pilnīgi nereāls un liek ik pa brīdim pasmaidīt par cilvēku dīvainajām iedomām.
Pabraucam vēl pāris kilometrus kalnos, apstājamies izžuvušas upes krastā, paklaiņojam, sarīkojam pikniku, uz mums noskatās aitu gans, pamāj, bet tūlīt arī ar savu ganāmo pulciņu dodas tālāk.
Vakaru pavadām sēžot uz viesnīcas jumta terases, dzerot svaigi spiestu apelsīnu sulu un noskatoties kā pāri pilsētai un kalniem riet saule.
08.01.2008.
Tafraoute – Sidi Ifni
200 km
Pametam kalnus un dodamies uz okeāna krastu. Sidi Ifni ir 30-tajos gados būvēta pilsētiņa, kas līdz pat 1969.gadam piederēja Spānijai. Drusku nobružāta, bet ar savdabīgu šarmu. Vasarās tas ir marokāņu iecienīts kūrortiņš, taču šobrīd pilsētiņa ir pustukša, tikai kāds sērfotājs redzams pludmalē. Nu jā – un viss kempings pilns ar vācu, itāļu, franču un holandiešu kemperiem, kuri šeit pavada Eiropas paskarbo ziemu.
Pastaigājamies gar okeāna krastu, nopeldamies, iedzeram bārā marokāņu alu.
09.01.2008.
Sidi Ifni – Essouira
350 km
Dodamies gar okeāna krastu augšup uz ziemeļiem. Nu jau rodas sajūta, ka jādodas māju virzienā. Ceļš vijās līkumos gar okeāna krastu, brīžiem nogriežas kalnos. Ja Marokas dienvidu daļa bija tuksnešaina, tad šeit viss zaļo uz zied, sajūta, ka ir pavasaris, lai gan ir janvāra sākums.
Apstājamies papusdienot Agadirā un priecājamies, ka šai pilsētai līdzīgas vietas neiekļāvām mūsu maršrutā – baltas viesnīcas, nobruģētas promenādes, palmas, restorāni viens pie otra. Lai gan jāatzīst, ka ēdiens, tāpat kā visur Marokā, ir fantastiski garšīgs.
Mūsu šodienas galamērķis ir Essouira, kur nonākam jau ar krēslas iestāšanos. Tā ir skaista 18.gs. būvēta pilsētiņa, kas izskatās ļoti eiropeiska. Balto māju un dekoratīvo balkoniņu eiropeisko iespaidu vēl pastiprina tas, ka pilsēta ir ļoti tīra. Izbaudām pilsētas vakara burzmu, pastaigājam par tirgu, pa šaurajām, mazajām pilsētas ieliņām, paēdam vakariņas.
10.01.2008.
Essouira – Asilah
670 km
No rīta dodamies apskatīt ostu, iepirkt suvenīrus, bet domās jau esam mājupceļā. Jānobrauc kādi 500 km, vakaru gribam sagaidīt Asilah.
Asilah ir neliela, simpātiska, ļoti tīra piekrastes kūrortpilsētiņa, kura atdzīvojas vasarā, kad tur notiek internacionāls mākslas festivāls. Viesnīcas darbiniekam apjautājamies, kur varētu pavakariņot un mums iesaka marokāņu iecienītu ēstuvi. Pēc restorāna tas gluži neizskatās, mūs uzved mājas otrajā stāvā, apsēdina uz dīvāniem pie zema galdiņa. Pie sienām ģimenes fotogrāfijas, pie bufetes stāv čības. Esam šobrīd vieni no nedaudzajiem apmeklētājiem, tikai pie blakus galda sēž vīriešu kompānija, pēc izskata – vietējie, un vakariņo. Kad jautājam pēc ēdienkartes, vīrs, kurš, kā noprotams, ir šīs vietas saimnieks, paziņo, ka mēs ēdīsim to, ko mums dos. Samierināmies un nenožēlojam to. Ēdiens ir fantastisks, bet visu pārspēj saldais – tas ir salds kārtainās mīklas pīrāgs ar kanēli un – vistas gaļu! Dīvaina, bet patiešām garšīga kombinācija. Šīs vakariņas lieliski papildina Marokas iespaidus.
11.01.2008.
Asilah – Ceuta
130 km
Ceļš mājup. Tāpat kā iebraukšana, arī izbraukšana no Marokas nesagādā nekādas problēmas. Neliela burzma, nesaprotama rinda, un esam jau uz prāmja. Kopā pa Maroku nobraukti ap 3600 km. Vairs tikai drusku vairāk kā 4000 km un būsim mājās.
Edgars Zilgalvis